Skatījos uz savu paziņu un nevarēju saprast, kas ar viņu noticis. Vienmēr mazliet nervozo un skumīgo acu skatienu bija nomainījis tiešs, silts un dziļu mieru starojošs. Arī runāja, smaidīja viņa kaut kā savādāk un es nenoturējos nepavaicājusi - kas noticis? Bijusi pie sievietes, kura redz iepriekšējās dzīves un caur tām palīdz atrisināt šajā esošās problēmas. Arī viņai palīdzējusi izprast un līdz ar to pieņemt situāciju, kas ar gana sāpīgu atsitienu atkārtojusies jau vairākkārt. Un prāts beidzot rimis to arvien ķidāt, tādējādi ik dienu pametot sprunguli ceļā uz notiekošā un sevis pieņemšanu. Pusotra stunda sarunas, un viņa mājās devusies kā cits cilvēks. Bet, ja tas nebūtu noticis ar pašu, stāstītajam nez vai noticētu. Bet es noticu, un pirmo reiz Leidu Tīliku, ceļvedi iepriekšējās dzīvēs, sazvanu rudenī. Viņa piekrīt saruna, bet – pavasarī. Kāpēc tā? Esot savi apsvērumi. Arī zvaigznes liekot nesteigties. Pavasaris pienāk ļoti ātri.

Antra Krastiņa

Leida Tīlika ir viena tām sievietēm, par kādām mēdz teikt, ka viņas nevar nepamanīt. Viņas aizrautīgo dabu, atvērtību akcentē sarkana žakete, mazliet valšķīgs smaids, un mēs, omulīgi iekārtojušās Leidas draudzeņu, ar kurām bijusi cieši saistīta jau iepriekšējās dzīvēs, veikaliņā-darbnīcā, nesteidzīgi sākam sarunu par tēmu, kura vienmēr saistījusi cilvēku prātus. Jā, neviens nevar pierādīt, ka eksistē iepriekšējo dzīvju pieredze un, ka tā ietekmē cilvēka pašreizējo dzīvi, bet to nevar arī noliegt kā kārtējo “tā nevar būt tāpēc, ka tā nevar būt”.

Iepriekšējās dzīves mani vajāja trīs mēnešus

- Kā sākās tava, ārpus šīs pasaules, redzēšana?

- Lai cilvēki no šī jautājuma un manis nenobītos, vispirms piebildīšu, ka man ir nopietna zināšanu bagāža. Esmu beigusi Kristīgo akadēmiju, man ir astropsiholoģes diploms, pie ekstrasensa Andžeja Kučinska tiku apguvusi bioenerģētiku un Eriksona hipnozi, kā arī Teta hīlinga metodi, kura darbojas citā smadzeņu viļņu diapazonā, nekā hipnoze, un ar kuras palīdzību mūsu smadzenēs, kā gluži kā datorsistēmā, varam atinstalēt nevajadzīgās negatīvo pārliecību programmas un uzinstalēt jaunas, kas palīdz dzīvot veiksmīgāk. Tieši šīs metodes apgūšanas laikā, kad vajadzēja skenēt pilnīgi svešu cilvēku un pateikt, kurā enerģētiskajā līmenī viņam ir problēmas, es sapratu, ka redzu ne tikai tās, bet arī to cēloņus, kas izriet no iepriekšējās dzīvēs neatrisinātajām situācijām. Jau daudzus gadus diezgan bieži redzēju sapņus, kas pareģoja notikumus, turklāt informācija bija tieša nevis šifrēta. Bet tas bija tikai visa sākums! Pirms atvērās spējas, satiku kādu īpašu cilvēku, un šajā laikā piedzīvoju veselu sēriju spēcīgu zīmju, kas būtībā apdraudēja manu eksistenci. Situāciju, kurā biju iemesta, izpratu tikai tad, kad sāku redzēt iepriekšējās dzīves. Biju satikusi karmisku cilvēku, no kura Visums mani gribēja atbrīvot. Kaut kad šim cilvēkam biju nodedzinājusi māju, un tāpēc šajā dzīvē par to to maksāju gan pārnestā, gan tiešā nozīmē - atdevu viņam arī savu uzkrāto naudu. Būtībā atpirkos.

- Kā nohipnotizēta?

- Situācijās, kad satiekam karmiskus cilvēkus, tā ir vienmēr – esam kā transā, vienkārši darām.

- Tā izskaidrojami arī gadījumi, par kuriem saka: cilvēks tik akli iemīlējies, ka rīkojas sev pilnīgi neraksturīgi?

- Jā, tikai šī mīlestība nav akla – tā dzīves plānā ierakstīta vēl pirms iemiesošanās, tad noteiktā brīdī cilvēks savienojas ar sižetu, notiek satikšanās. Un sajūta, ka tā ir mīlestība, ir karmas vismīļākais ierocis – caur to cilvēks iziet cauri šai mācībstundai, jo tajā brīdī tiešām tic, ka piedzīvo mīlestību.

- Bet kastās ir par jūtām, ja ne - mīlestība?

- Katra karma norāda uz to, kur pietrūkst mīlestības un, ja vien cilvēks dzīvo apzinātu dzīvi, tad ar katru soli pietuvojas arvien lielākai un vispārīgākai mīlestībai pret sevi, citiem cilvēkiem, Radītāju, jo pēc šādiem “iemīlēšanās” gadījumiem viņu piepilda sapratne, ka tas viņam palīdzējis atbrīvoties no kaut kādām ego problēmām. Piemēram, es, atdodot naudu, atbrīvojos no piesaistes materiālajām lietām. Piedzīvoju arī trīs ļoti zīmīgus notikumus. Pirmais – vairākkārt traumēju kājas, kas vienmēr signalizē par to, ka cilvēks iet nepareizu ceļu. Otrais – brīdī, kad ar sievieti, ar kuru mani bija iepazīstinājis karmiskais vīrietis, malkodama tēju un par viņu kaut ko dusmīgi stāstīju, man mutē ielidoja lapsene un... izlidoja laukā. Tie bija vēl vieni reāli draudi apstāties un apdomāt, ko daru aplam, jo man ir alerģija pret bišu un lapseņu dzēlieniem. Trešais - pēc nedēļas kopā ar vīrieti devos uz Brīvdabas muzeju un kādā sētā atsitu galvu pret stenderi tik neveiksmīgi, ka dabūju smadzeņu satricinājumu – vairākas dienas biju spiesta gulēt gultā. Pēc šī brīdinājuma beidzot attapos, un, līdzko atlabu, no šī vīrieša izšķīros, bet kā dzīvot tālāk, nezināju. Biju apjukusi. Kad zvanīju mammai, lai apsveiktu viņu vārda dienā, piefiksēju, ka manī pret viņu mājo neadekvātas dusmas. Kas tas ir – esmu beigusi Kristīgo akadēmiju, mācījusies visādas gudras lietas, bet ar sevi galā netieku?! - pilnīgā bezpalīdzībā jautāju Dievam. Un... pēkšņi redzēju ugunskuru, cilvēkus senos tērpos... Es sāku redzēt! Tas bija 8. oktobrī.

Un tad tik sākās! Vispirms pie manis atnāca visas manas iepriekšējās dzīves – veselus trīs mēnešus tās mani vajāja. Brīžiem domāju, ka esmu sajukusi un mēģināju sev palīdzēt, kā pratu – diezgan daudz taču biju mācījusies. Pamazām atmiņu uzplaiksnījumi mazinājās un es apjautu, ka man caur tiem, dziļi un pamatīgi, ticis dots iepazīt sevi. Tas līdzi nesa milzīgu piedošanu un sapratni. Beidzot uzlabojās manas attiecības ar mammu, jo tagad zināju, kāpēc esmu piedzimusi tieši viņai, par ko īsti esmu bijusi dusmīga un kas mums šajās attiecībās jāatstrādā. Jo dusmas, ko dažkārt it kā bez iemesla izjūtam pret kādu cilvēku, būtībā nav no šīs dzīves – ar tām atmiņa signalizē par to, kas noticis agrāk. Piemēram, mana mamma vienā no manām iepriekšējām dzīvēm bija mans vīrs, kurš gāja bojā karā, atstādams mani vienu ar trim bērniem, un es biju dusmīga, ka man visas grūtības jāvelk vienai, bet šīs dusmas nekur nepazūd, kamēr nav atšifrēts to iemesls. Un tā, nezināmu dusmu nomākti un nomocīti, dzīvo ļoti daudzi, tikai retais aizdomājas meklēt to saknes, jo, lai tas notiktu, ir jāpamostas no tā dziļā apziņas miega, kādā esam dzīvojuši līdz šim. Šobrīd lēnām mostas apmēram 30% cilvēku, un notiek dvēseles atmiņu augšāmcelšanās - viņi emocionāli pamazām sākam atcerēties visu, kas noticis iepriekšējās dzīvēs. Piemēram – cilvēkam pēkšņi uzrodas kaut kādas sajūtas, kuras viņš atpazīst, zina, ka ir jau piedzīvojis, bet, lai kā censtos, nevar atcerēties – kad, un ar ko tā saistīta. Un urdošā ziņkāre liek meklēt speciālista palīdzību. Vai pēkšņi parādās kādas slimības simptomi, bet ārsti plāta rokas – fiziskajā ķermenī nav nekādas vainas. Seansā pie manis atklājas, ka iepriekšējā dzīvē viņš ticis smagi sodīts – sists par to, ka ne tā tic Dievam, un – sāpes pāriet, jo šī situācija beidzot ir atrisināta.

- Kaut kas psihosomatikai līdzīgs.

- Jā, tikai cēloņi tiek meklēti daudz dziļāk.

- Tātad caur redzēšanu cilvēkus var dziedināt gan fiziski, gan emocionāli un garīgi?

- Es sevi nepozicionēju kā dziednieci, bet ir gadījumi, kad cilvēki pēc seansa ja ne sajūtas veseli, tad vismaz saprot, pie kāda speciālista Visums viņus īsti sūta. Daudzi tagad sūdzas par kaut kādām mistiskām slimībām. Piemēram, vienai jaunai sievietei, kura nebija nekādu iemeslu gausties par dzīvi, no ķermeņa pēkšņi sāka izdalīties smiltis, līst laukā tārpi... Kaut kas šausmīgs! Izrādījās, ka iepriekšējā dzīvē viņa bijusi mūks, kurš, ejot pa kalnu pāreju, neveiksmīgi nokritis un, lai izdzīvotu, bijis spiests ēst zemi. Un pēkšņi šīs atmiņas pamodās. Kad mēs tās atklājām, un apzinājām, ka tam jāpaliek tur pagātnē...sieviete izveseļojās, atrada pareizo ārstēšanos. Es nekādā gadījumā nenoliedzu medicīnu, un ir cilvēki, kuri joprojām tiešām tic tikai ārstiem un tabletēm, bet daļai ir lemts augt garīgi – viņi rok dziļāk. Un pēc ceļojumiem kopā ar mani savā pagātnē šiem cilvēkiem bieži atveras sapratne, ka viņu veselības problēmām ir pavisam cits cēlonis. Un tā ir atbilde, kuru grib dzirdēt dvēsele, jo tā var dziedināties tikai šādā ceļā. Seansi pie manis bieži līdzinās grēksūdzei – mana kristīgā izglītība nav nejaušība.

- Cilvēks šajā dzīvē nav strādājis smagu fizisku darbu, nav guvis traumas, bet – viņam sāp mugura. Tātad, iespējams, mugura cietusi kādā iepriekšējā dzīvē?

- Tās var būt ne tikai citās dzīvēs gūtu traumu sekas. Ļoti daudziem muguras sāp tāpēc, ka kaut kad viņi eksperimentējuši ar sava ķermeņa iespējām, to pakļaujot galējiem pārbaudījumiem. Piemēram, dažādu garīgu kustību pārstāvji iedomājušies, ka Radītājam pietuvosies, guļot uz naglām. Bet ķermenis mums dots kā dāvana, tas ir mūsu templis, tāpēc ne visi ceļi, pa kuriem cilvēks savā prātā mēģina tuvoties Radītājam, Viņam ir pieņemami. Dievs uz tiem, kas savu ticību grib pierādīt, guļot uz naglām, noskatās līdzcietīgi, bet nākošajā iemiesojumā liek saprast, Viņš ir citur un ar Viņu jārunā savādāk, jo - Viņš ir Mīlestība, kurai nav nekāda sakara ne ar naglām, ne ar šo teātri, kas tiek rādīts citiem un kuru spēlēt liek cilvēka ego, nevis Mīlestība. Ja cilvēks mīl Dievu, viņam, pirmkārt, jāmīl sevi, jo Viņš ir katrā no mums. Robeža, kur tas tiek pārprasts un tāpēc par to maksājam, ir ļoti smalka.

- Arī sajust, kas ķermenim vajadzīgs, ir smalka lieta, jo bez kā viens nevar iztikt, citam galīgi nav pieņemams.

- Katrs no mums ir unikāls, tāpēc galvenais ir sekot tam, lai ķermenis jūtas labi, negraut veselību.

- Viens uzpīpē un saka, ka viņam ir labi, cits labsajūtai iedzer, bet – vai tas ir labi ķermenim?

- Kaitīgie ieradumi, atkarības ir enerģētiska struktūra – blokāde, kuru cilvēks izveido kādas iepriekšējās dzīvēs vai šaj;a dzīvē iegūtas emocionālas traumas rezultātā, jo to vairs negrib sajust - viņam ir bail no ciešanām. Varbūt traumu radījusi gruzdoša vientulība, varbūt vecāku sliktās attiecības, kuru modeli cilvēks atkārto savā dzīvē. Rezultātā viņš mīlestību meklē kaut kur ārpusē, jūt ar zemajām čakrām vai visu analizē ar prātu, bet īstā Mīlestība ir bloķēta, tā slēpjas aiz neapzinātās un neizlaistās apzināti ārā sāpes. Tāpēc, šķetinot iepriekšējās dzīves, bieži strādāju arī ar dzimtu – lai redzētu, kur neapzināti tiek atkārtots senču dzīves scenārijs. Interesanti, ka cilvēks tā mēdz darīt gan tāpēc, ka to nevar pieņemt, gan tāpēc, ka aiz spīta grib būt labāks, bet viņam tas neizdodas, kas, protams, ļoti sāp. Tas tad arī bieži vien ir acīm neredzamais iemesls tam, kāpēc cilvēki smēķē vai dzer – viņi negrib ieraudzīt realitāti, un dzeršana šādos gadījumos ir labs “palīgs”. Savukārt smēķēšana notrulina spēju just un radīt. Tāpat smēķētāji bieži nerunā taisnību - viņi to pat nevar sajust, jo sirds centrs ir ciet, tāpēc saka to, ko pienākas teikt.

Iepriekšējās dzīvēs var rast atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem. Arī tādu kā, piemēram, - kāpēc cilvēki mani atkārtoti piekrāpj, neatdod parādu? Nereti iemesls tam atrodams nevis paša mūždien apkrāptā iepriekšējās dzīvēs, bet dzimtā, jo dzimtas dvēselēm piemīt lojalitāte – cilvēks kādu senci tik ļoti mīl, ka ir gatavs viņam iet līdzi ciešanās, un tāpēc atkārto šī senča stāstu. To cilvēkam vispār grūti saprast un apzināties, bet šai enerģētiskajai struktūrai ir milzīgs spēks. Vēl viens piemērs. Šobrīd dzīvojošas sievietes omītei pirms cik tur paaudzēm atņēma bērnus – iekarotāji nošāva vīru un bērnus aizveda sev līdz. Sāpes un vientulību viņa remdēja, smagi strādājot. Un tad piedzima viņas mazmazmeita – mūsu laikabiedre, kura atkārto viņas scenāriju – norokas darbā un raud, jo ir vientuļa, bērnu nav. Šādos gadījumos mēs seansa laikā ejam ciemos pie omītes dvēseles, jo apciemot var jebkuru kaut kad dzīvojošu dvēseli, turklāt ne tikai dzimtas.

- Kā tas notiek?

- Vienotajā Informācijas laukā viss ir saglabāts, un es dodos ceļojumā pagātnē. Izpildot palikušo tuvinieku lūgumu, man nereti nākas tikties ar pašnāvnieku dvēselēm, jo palicēji grib zināt, kāpēc cilvēks izšķīries padarīt sev galu. Es ar dvēseli parunāju, tā izstāsta par viņa iekšējiem pārdzīvojumiem. Tuvinieki, par tiem uzzinājuši, bieži vien raud, pārdzīvo, ka to nav pamanījuši, un caur to šo dvēseli beidzot atlaiž. Varu ceļot arī nākotnē, bet to nedaru, jo uzskatu, ka cilvēkus nedrīkst programmēt, bet šādā gadījumā tas notiktu. Pati sev gan sapņos atļauju paieties kādu laiku uz priekšu, tomēr pēc tam visu notiekošo intuitīvi uzraugu. Parasti sapņu vēstījumi bijuši pareizi.

Bieži vien ejam nevis paredzētajā, bet pretējā virzienā

- Kas mūsu tagadējo dzīvi ietekmē vairāk – dvēseles iemiesojuma pirms tūkstoš gadiem izdzīvotā vai pēdējā iepriekšējā dzīve?

- Visas, kurās palicis kaut kas nepabeigts, sāpīgs. Arī priecīgais ietekmē, bet dēļ tā jau nemeklē speciālista palīdzību. Piemēram, šajā veikaliņā-darbnīcā strādā man iepriekšējās dzīvēs ļoti tuvi gaiši, priecīgi cilvēki, un mēs arī tagad lieliski saprotamies. Atpazinu viņus, jau pirmo reiz satiekot – uzreiz bija sajūta, ka esmu starp savējiem, ka pazīstu viņus jau simts gadus. Ja kādam tā gadās ar tikko iepazītu cilvēku, tā ir droša zīme, ka esat bijuši saistīti jau citās dzīvēs. Un, jo jutīgāks cilvēks, jo labāk viņš sajūt otra enerģiju. Ja karmiski neatstrādāts savienojums ir zemajos enerģijas līmeņos, kas ir pirmā, otrā, trešās čakra, - un es redzu, kuros tie ir, sajūtas nav tik jaukas un patīkamas – reiz bijušais sāp, tajā ir agresija, apslēpti skarbi notikumi. Bieži vien šādas attiecības cilvēki atstrādā tādā laulībā, kurā jādomā par izdzīvošanu, kur ir ego cīņas. Ja savienojums, kurš jātīra, ir piektajā čakrā, kas ir radošais centrs un te ir tas ko pasakam vai noklusējam, tad attiecībās bijuši meli – cilvēks ir kā sažņaugts, klepo, smēķē... Es uz sevis jūtu visu, kas traucē cilvēkam, kurš pie manis atnācis – kur viņā ir enerģijas aizsprostojums, kur tā tiek tērēta lieki, kas viņam sāp.

- Gadās arī, ka, jau pirmo reiz satiekot cilvēku, jūti enerģētisko bloku – notiek momentāna viņa nepieņemšana, atgrūšana.

- Jā, un ar tādu nebūs iespējama nekāda komunikācija. Tikai šādos gadījumos iemesls ne vienmēr meklējams iepriekšējās dzīvēs. Tā var būt vienkārši ir enerģētiskā nesaderība – cilvēkiem ir pilnīgi savādāks skanējums, un to sajūt burtiski kā sienu. Un, ja zemapziņa pēc tam nedod nekādus signālus, tu par viņu aizmirsti. Bet, ja šis cilvēks pēc tam rādās sapņos – tu ar viņu par kaut ko esi strīdējies, tad, iespējams, viņš iepriekšējā dzīvē bijis tavs skolotājs, kurš neuzklausīja tavas domas.

Cilvēka garīgajā izaugsmē ir svarīgs punkts – viņš saprot, ka viss, kas ar viņu noticis, nācis viņam par labu, un, ka nemaz nevajag gribēt kaut ko mainīt. Jo šis cilvēks uz savu dzīves ceļu jau spēj paskatīties no augšas un apzināti – kā viens notikums aizvedis pie nākamā, kā kurš satiktais cilvēks viņu mācījis, kā viņš kļuvis mīlošāks, gaišāks, viedāks, un saprot, ka viņš ir tas pats, kas Dieva griba – viņš pats ir izvēlējies iet šo ceļu jau pirms atnākšanas uz Zemi, jo dvēsele zina, kas vajadzīgs tās garīgajai izaugsmei. Un šī sajūta-atklāsme ir fantastiska – tā ļauj baudīt dzīvi un par to priecāties, jo cilvēks apzinās, ka būtībā viss noticis un notiek pareizi un pārstāj sevi šaustīt par aplam izdarīto vai neizdarīto. Turklāt pirms katras nākamā iemiesojuma dvēsele paņem līdzi to mācību, ko iepriekšējā nav apguvusi līdz galam. Šādos gadījumos es izmantoju arī astroloģiju, tikai savādāk nekā astrologi – es neparedzu nākotni, neiesaku laiku, kad dibināt uzņēmumu utt., bet astroloģiskajā kartē skatos dvēseles uzdevumu, kas, manuprāt, ir pats būtiskākais. Parasti šī joma cilvēkam ir kā baltais pleķis – nezinot savu patieso uzdevumu, viņš nejūtas komfortabli, bieži vien uzskata, ka jāvirzās tieši pretējā virzienā. Kartē tas ir Mēness mezgls, lai to noskaidrotu, jāzina dzimšanas vieta un laiks, un tad ļoti labi var redzēt, ka dzīves pirmajā daļā cilvēks ļoti bieži jau atstrādā otro pusi – iet tajā uzkrājumā, ko apguvis jau iepriekšējās dzīvēs, bet komforta zona ir pretējā joma. Piemēram, mans augšupejošais Mēness mezgls, kas ir šīs dzīves uzdevums, atrodas starp 3. un 4. māju, kas ir komunikācija, dziļa zemapziņas izpratne; blakus tam ir Urāns – tāpēc mani saista astroloģija, es šajā dzīvē baudu brīvību. Plus - tas atrodas Skorpiona zīmē, kas pārvalda visu mistisko, arī hipnozi, psiholoģiju, transformāciju. Tātad pilnīgi skaidrs, kādā virzienā man būtu jādodas, bet ko, vēl pirms gada paralēli mācībām darīju es? Strādāju mēbeļu salonā starp skaistām lietām, kas atbilst Vērsim – materiālās pasaules jomai, kur ļoti svarīga vieta atvēlēta naudai, stabilitātei, komfortam, bet es to apguvu jau iepriekšējā dzīvē, kurā biju alķīmiķis karaļa galmā - bagāts vīrietis, kuram patika nauda. Tā man patika arī šajā dzīvē, tomēr manī notika lūzums - es aizgāju no labi apmaksātā darba, nokļuvu pavisam citā jomā un tagad savu dzīvi veidoju pati. Šādus iekšējus lūzumus, bet ne radikālus – tas ir tikai īstā dzīves ceļa meklējumu sākums, cilvēki pirmoreiz visbiežāk piedzīvo 29 – 31, otro reiz apmēram 40 gadu vecumā, kā tas notika arī ar mani. Un šobrīd es jau pilnīgi noteikti pildu savas dvēseles šīs dzīves uzdevumu.

- Ko tas dod?

- Sākumā, teikšu, kā ir – tas ir ļoti nekomfortabli, jo tā cilvēkam vienmēr ir vēl neapzināta, neapgūta joma, bet ko darot, ejot pareizā virzienā dvēsele jau dzied, staro, jo saņem mīlestības enerģiju, svētību no Visuma. Tagad, darot to, kas man jādara, es piekūstu, bet tajā pat laikā esmu pārpilna ar enerģiju, man ir ļoti interesanti dzīvot, jo caur mani iet Gars – es realizēju to, ko Radītājs caur mani grib radīt. Savukārt, ejot pretējā virzienā, cilvēks apdziest, viņam zūd enerģija. Mēs taču redzam daudzus labi situētus cilvēkus, kuri ieņem augsti statusu, bet izskatās apdzisuši, un ne uz pusi tik pārtikušus, no kuriem burtiski staro gaisma un prieks. Ne velti saka, ka laimīgs ir tas cilvēks, kurš dara to, kas viņam patīk. Es gan nevaru teikt, ka man nepatika iepriekšējais darbs, skaistās lietas un cilvēki, kas ap tām grozījās, un pārlēciens no tās uz šo jomu bija pamatīgs. No stabila atalgojuma uz visu no nulles. Bet, lai vai kā, sarunas laikā ar katru cilvēku, kurš atnācis pie manis uz seansu, es jūtu sevī ieplūstam Visuma radošo enerģiju, nāk informācija, vārdi, kas runā caur mani un ļauj transformēt to, kas cilvēkam sāp, izmainīt cilvēka apziņu, iztīrīt enerģētiskās blokādes. Un es tam ļauju notikt, jo tieši tam esmu gatavota, un gan iepriekšējās, gan šajā dzīvē vēl pamatīgi klāt mācījusies.

- Cik savas iepriekšējās dzīves tu zini?

- Simtiem.

(...).

-

- Tātad biedēšanai – ja šajā dzīvē uzvedīsies cilvēka necienīgi, nākošajā atdzimsi aitā vai mušā, tomēr ir kaut kāds pamats?

- Es informāciju par šādu atpakaļejošu scenāriju neesmu saņēmusi ne reizi, tāpēc sliecos teikt, ka tāda runāšana ir maldināšana. Kaut tāpēc, ka apziņa, ja tā ir galīgi degradējusies un sāk nest ļaunumu citiem un nevēlas vairs garīgi augt, tiek transformēta, bet visos citos gadījumos tā virzās pa tālākas attīstības ceļu. Tātad cilvēks var atdzimt tikai cilvēkā, kuram jāapgūst nākamā mācību stunda.

Jāņem vērā, ka daudzi no mums guvuši pieredzi paralēlās realitātēs – vienā laikmetā var nodzīvot pat trīs dzīves. To grūti izskaidrot, tas ir prātam neaptverams fenomens, bet šis laikmets no citiem visvairāk atšķiras tieši ar to, ka tagad vienas dzīves laikā var atstrādāt ļoti daudzas karmas - pateicoties internetam, aviosatiksmei, mums dota iespēja satikt tik daudzus cilvēkus, par ko agrāk pat sapņot nevarēja. Tāpēc arī tagad daudziem pienācis gala eksāmenu laiks – viņi pabeidz savas mācību stundas, tātad ir gatavi kaut kam jaunam. Kā es redzu, daļa, iespējams, pārceļos uz citu Zemei līdzīgu vai enerģētiski pavisam citu planētu. Jo eksperiments Zeme tuvojas beigām.

- Tātad tomēr gaidāma apokalipse?

- Tā būs, bet daļa cilvēku to neredzēs, jo “izgaisīs” līdzīgi kā kaut kur “izgaisa” olmeku, maiju civilizācijas – viņu enerģētiskais ķermenis kļūs arvien smalkāks un viņi nāves robežu varēs šķērsot, pazūdot laikā jeb citā dimensijā. Man sajūta par citu Zemi, par ko rakstīts arī Bībelē, ir diezgan spēcīga. Un pārceļos tie, kuri jau šeit būs atvieglojuši savu dvēseli – sapratuši, ka sāpes, vai tās būtu fiziskas vai emocionālas, jācieš tāpēc, ka viņi kādam darījuši pāri, izzinājuši sevi un savu raksturu. Mani seansi ir tieši šādas grēksūdzes. Arī mana redzēšana sākās ar tādu, es nožēloju to, kāda esmu bijusi līdz tam brīdim, raudāju, atlaidu iestrēgušas situācijas un tad biju gatava visiem piedot, vairāk mīlēt, un līdz ar to es augu, man pavērās ceļš uz gaismu, deva iespēju uzzināt savu vēsturi.

Pie manis bija atnācis depresijā iestidzis vīrietis. Tobrīd viņš dzīvoja pie mātes, viņam paralēli bija divas sievietes. Pēc pusotra mēneša, kad seansu laikā bijām patīrījuši viņa attiecību trijstūrus, dzimtu, attiecības ar mammu, vīrieša dzīve izmainījās vēja ātrumā – depresija pārgāja, viņš atrada jaunu dzīvesvietu, izveidoja attiecības ar jaunu partneri. Līdzīgu stāstu ir daudz. Es šajā dvēseles attīrīšanās darbā esmu tikai starpnieks - kanāls, bet caur to reizēm atnāk-atklājas tādi brīnumi, kas cilvēku dzīves izmaina radikāli. Jo ir notikusi dvēseļu enerģētiska izlīgšana. Pēc tam cilvēkā, ja tas ir gatavs transformācijai, tiek aktivizēta jau jauna programma un viņš no seansa aiziet, piepildīts ar Mīlestību.

- Šādā veidā var atrisināt arī veselības problēmas?

- Darbs ar ļoti smagām, ilgām slimībām nav mans lauciņš, jo tās ir karmiskas slimības, kuras cilvēkiem dažkārt pat gadiem ilgi liek mācīties citādāku attieksmi pret sevi, būtībā – mīlēt sevi. Es gan esmu mēģinājusi tādiem palīdzēt, bet bieži vien viņi nav gatavi apgūt jauno programmu, kas ir Visuma griba, un tāpēc arī slimība ir tik ilga. Daudzas no tām pat rodas tikai no nevērības pret sevi – nepareizas ēšanas, regulāras pārēšanās, pārdzeršanās utt., kas ir vistiešākā pāri darīšana savam ķermenim.

- (...)

- Tas attiecas arī uz šķirtajām laulībām?

- Tas notiek jau tagad, jo šobrīd ir ļoti daudz iespēju iepazīties – satikt tos, kam esi parādā no veciem laikiem, un līdz ar to visās iepriekšējās attiecībās pieļautās kļūdas atrisināt paātrināti. Tāpēc arī tagad ir tik daudz šķirto laulību.

Mainās arī ģimenes modelis. Vēl ir daudzas skaistas ģimenes, kuras balstās vecajā sistēmā, un man par tām patiess prieks, bet vēl vairāk ir sieviešu un vīriešu, kuri meklē jaunā laikmeta attiecības, kas balstās līdzvērtībā – viņiem vairs nav pieņemams sadalījums: sievietes un vīrieša obligātie pienākumi. Attiecības, ko viņi meklē, ir draudzīgas, radošas, tajās starp dot un ņemt valda līdzsvars un Dieva dzirkstele. Un tieši tas ir “ko Dievs savienojis, to nebūs šķirt”, nevis divu cilvēku ego, statusa vai kaislības līgums, ko apstiprinājis šamanis vai mācītājs. Jo, ja cilvēki nav savienoti radošumā – vai tie būtu kopēji bērni, projekts vai saruna, - saikne starp viņiem izirs.

- Pastāv uzskats, ka likteņa nomērīto nogriezni izmainīt nevar, bet no A līdz Z var nonākt pa dažādiem ceļiem.

- Katra cilvēka astroloģiskā karte ir matrice, kas iekļaujas citās matricēs - tajā zirnekļu tīklā, kas noausts jau pirms dvēseles iemiesošanās, jo Visums zina, kādus cilvēkus un kādā laikā katrs savā dzīvē satiks. Tas lieliski redzams zvaigžņu tranzītos, kas nosaka laiku: “Kad kaut kam jānotiek!”, un redzams , kad aktuālā situācijā vairāku cilvēku astroloģiskās kartes tiek saliktas viena pret pret otru – viņu saderība, attīstības cikli rezonē utt. Kāpēc vēl vajadzīgas astroloģiskās kartes? Redzi, pilnīgas brīvās gribas uz Zemes nav, jo tad, kā es smejos, visi dzīvotos Havaju salās un nebūtu, kas viņus apkalpo. Ja nopietni, tad tāpēc, ka tajās var redzēt visu, ko cilvēks nopelnījis iepriekšējās dzīvēs, jo zem katra aspekta nolasāms tas, ko viņš jau labi apguvis, un to, pie jāpiestrādā tagad. Un es, būdama astropsiholoģe, kartē uzmanību pievēršu tieši garīgās attīstības cikliem – kā cilvēks mainīsies tuvākajos gados, vai izveidotās struktūras bruks vai veidosies jaunas, un ar to, kāpēc cilvēks šurp atnācis tieši tāds, kāds ir, un kāpēc viņam dots tieši tāds uzdevums. Ja cilvēks to sapratīs un pieņems, viņam dzīvot būs daudz vieglāk. Arī es sākumā dikti cīnījos pret savu astroloģisko karti, tāpēc arī aizgāju mācīties astroloģiju. Tomēr, lai kā tā man patiktu, atbildes uz visiem jautājumiem tajā neguvu. Šobrīd astroloģiju izmantoju tikai papildus, jo tā ir mirušas zināšanas – plika informācija, tīra matemātika, bet dzīve ir mūžīga mainība. Tas, ka zini – esi Vērsis, Venēra tev ir Aunā, cilvēkam neko nedod,viņam tāpat būs neskaitāmi – kāpēc? Un tieši šis kāpēc? mani ir aizvedis līdz tam, ka es redzu. Starp citu, manā kartē var nolasīt, ka mans karmiskais uzdevums ir citiem nest īpašas garīgas zināšanas. Tā apgūšanas sākums noteikti neļauj justies komfortabli, bet nu jau es savu uzdevumu sāku baudīt ar prieku, jo zinu, ka esmu beigusi maldīties un eju pareizā virzienā. Un to palīdzu uztaustīt arī tiem, kurus sevis meklējumu ceļš atved pie manis.

- Iepriekšējo dzīvju ietekme uz tagadējo dzīvi būtībā ir tas pats cēloņu un seku likums.

- Tieši tā. Kāds man teica: tas, ka zinu – dzīvošu daudzas dzīves, manī nevairo atbildību par to, ko daru tagad! Gluži pretēji. Atbildību par savu rīcību, domām varētu neuzņemties tad, ja zinātu – dzīvoju tikai šo vienīgo dzīvi, jo pēc manis taču nekas nepaliks, es par saviem darbiem un nedarbiem neko nesaņemšu.

- Bet, dzīvojot šo dzīvi, mēs iepriekšējās tāpat neatceramies - tad ko satraukties par to, kas notiks pēc tās.

- Tā domā tikai tie, kas šobrīd vēl “guļ”. Tie, kas jau izgājuši apziņas līmenī, apzinās, cik daudz prieka sagādā darīt labu un iet pareizo ceļu, jo pieredzējuši, cik brīnumainos veidos uz to atsaucas pasaule. Protams, vienmēr būs tādi, kuri ticēs vienīgajai dzīvei, jo tas ir izdevīgi. Tomēr arī daļa no viņiem kādā brīdī var nonākt situācijā, kad izjutīs nepieciešamību tikai pēc viena – ar visiem izlīgt, nolīdzināt visus parādus. Man bija kāds ļoti īpašs cilvēks, kuram arī palīdzēju ieskatīties iepriekšējās dzīvēs. Viņš bija piedzīvojis klīnisko nāvi ļoti neparastā veidā – izgājis no sava ķermeņa, ciemos būdams, un atgriezies pilnīgi savādāks. Prombūtnes laikā šis cilvēks bija saticis Dievu - Mīlestību, un visu citu, kas ir tur, kur pēc nāves vairākkārt liek noskatīties savas dzīves filmu. Un viņš atzina, ka vienīgais, ko tagad grib, ir lūgt piedošanu tiem, kam nodarījis pāri, piedot pats un turpmāk dzīvot atbildīgi, jo viņam vienalga vairs neeksistēja.

Cilvēkiem jāsaprot, ka darot pāri kādam citam - ar darbiem, ar vārdiem, ar vienaldzību, - viņi, pirmkārt, un pa taisno, dara pāri sev. Tas, vai cilvēks to saprot vai nesaprot, atkarīgs no tā, cik atvērti ir viņa enerģētiskie centri. Ja viņš ir “aizmidzis”, septītais centrs, tad pieslēgums kosmiskajai enerģijai, kas tieši manifistējas ticībā, garīgumā, ir aizvērts. Šādiem gulošajiem šķiet, ka Dievs ir sastopams tikai baznīcā un, ka viņš pats ir tikai nabaga grēcinieks. Protams, grēcinieki esam mēs visi, bet tie, kuriem enerģētiskie centri sāk vērties vaļā, un šobrīd cilvēkiem ir iespējamas aktīvas jau 12 un vairāk čakras, tie sevi sāk sajust kā daļu Dieva, sāk Viņu sajust sevī, radīt caur sevi, un tāpēc vairs nejūt atdalītību no Radītāja. Pati šādā stāvoklī pirmo reiz nokļuvu meditācijas laikā, un pēc tam, sapratusi, ka ar mani viss notiek pareizi, nedēļu nedarīju neko – atraodos visaptverošā mīlestības enerģījā un skatījos, kā krīt sniegs, un jutos svētlaimīga, kaut kā zināju, ka saite, kas man atvērusies ar Dievu, vairāk nekad pavisam neaizvērsies.

Pēc tam seko nākamie uzdevumi. Kad atveras 8, 9 centrs, paveras jau citas spējas – telepātija, spēja materializēt, dziedināt sevi un citus, un pat pakļaut dabas elementus un visas citas, kas piemita Jēzum Kristum un kaut kad būs pieejamas katram, jo apslēptā veidā tās mūsos ir, tikai – jāatdzīvina. Vienīgi žēl, ka pagaidām apmēram cilvēki 70% cilvēku ir garīgi aizmiguši un nesapratīs, par ko mēs runājam, jo viņam vēl jāturpina iziet zemās programmas.

Vēl uz brīdi atgriezīšos savā iepriekšējā dzīvē, kad biju alķīmiķis-astrologs, kurš uzskatīja, ka Dieva nav un, ka visu var izrēķināt. Biju izkalkulējusi arī to, kad nomiršu, un man gredzenā bija inde. Kad mani iemeta baznīcas cietumā,apēdu to indi un laimīga, ar apziņu, ka esmu pasargājusi sevi no ciešanām, nomiru. Pēc nāves, pacēlusies augšā, ļoti pašapmierināta nostājos komisijas priekšā. Bet ko es dzirdu – man saka: Nē, tas nebija labi! Kā – nebija?, es nesaprotu, jo esmu pārliecināta, ka Dievs ir prāts – tātad mans uzdevums bija visu izrēķināt, un es to paveicu. Un tad man paskaidro, ka Dievs nav prāts, bet Mīlestība, un prāts bez tās ir pavisam nevarīgs. Kaut ko paveikt tas spēj tikai kopā ar sajūtu, intuīciju, radošumu, jo nekas nav statisks – Dievs joprojām, ik dienas, pasauli rada caur katru no mums, un tam Viņam vajadzīgi instrumenti, kas ļaujas to darīt – atvērti cilvēki, kas sajūt sevī daļu Viņa, katrs būdams pilnīgi neatkārtojams, ar savu īpašo šķautnīti.

- Kur šīs neatkārtojamās dvēseles paliek pēc tam, kad izgājušas pilnu pieredzes apgūšanas apli?

- Arī pati labprāt uzzinātu atbildi uz šo jautājumu, bet tik tālu aizceļot man pagaidām vēl nav ļauts. Es mēģināju to darīt, bet mani apstādināja, paskaidrojot, ka mana apziņa to vēl nespēs uztvert. Pieļauju, ka tajā vietā ir tikai enerģija, jo nekam citam vairs nav nozīmes. Starp citu, arī šobrīd mēs viens otru atpazīstam tieši pēc enerģijas, un, jo augstākā apziņas līmenī esam, jo labāk un ātrāk tās sajūtam.